Ideja šim rakstam radās no reālas situācijas, no kādas pagājušās nedēļas tikšanās ar potenciālu klientu. Skaidrības labad jāpiemin, ka klientu es, visticamāk, neesmu ieguvis un, lai arī sarunas laikā es sajutu, ka cilvēks izvērtē savus pieņēmumus, viedoklis, ka arhitekta pakalpojums un honorārs ir tikai lieks traucēklis un lieks tēriņš, šķiet, būs guvis virsroku. Kā jau parasti manos rakstos arī šoreiz nebūs nekā personīga, tādēļ nesaukšu vārdā ne konkrēto cilvēku, ne arī adresi, par kuru bija saruna. Vienkārši es jau atkal kārtējo reizi saskāros ar situāciju, kas ir raksturīga pēdējo gadu praksei vēsturisko ēku atjaunošanā un, cita starpā, ir izraisījusi visai asas diskusijas.
Problēma ir tā pati vecā – cilvēks pilnā pārliecībā, ka dara labu darbu, atjauno vienu no pagājušā gadsimta sākuma koka ēkām, ir gatavs iet pret likumu, darīt to bez nepieciešamās būvprojekta dokumentācijas un dara to nepareizi gan no arhitektoniskā, gan tehniskā viedokļa. Šī stāsta mērķis ir skaidrot situāciju gan no likumiskā viedokļa, gan praktisko ieguvumu viedokļa.
Sākumā par lietas būtību no likuma viedokļa. Būvniecība ir tā sfēra, kas vairumā pasaules valstu ir sertificēta nodarbe, arī Latvija nav izņēmums un, lai veiktu praktiski jebkāda veida remonta darbus vai jaunas ēkas būvniecības darbus, ir obligāti nepieciešams pašvaldības būvvaldē saskaņots būvprojekts. Un šādai likuma prasībai ir visai racionāls pamatojums – veicot būvdarbus nelikumīgi, tātad neprofesionāli, jūs varat uzbūvēt ēku, kura var apdraudēt jūs pašu, jūsu ģimeni, kaimiņu vai vienkārši garāmgājēju. Un tas saistīts ne tikai ar iespēju, ka nepareizi uzbūvēta vai rekonstruēta ēka var sabrukt no sniega vai vēja slodzes.
Tikpat svarīgas ir ugunsdrošības, sanitāro u.c. prasību ievērošana. Protams, arī estētiskās kvalitātes ir ļoti svarīgas. Daudz ir dzirdēts agresīvs viedoklis – mana māja, kādus logus gribu, tādus lieku. Grūti šādu paštaisnumu nosaukt savādāk, kā par situācijas neizpratni, sevis darīšanu par visgudrāko pāri visiem, par tādu, kam vienmēr taisnība. Civilizētās pasaules sabiedrība reiz nu ir vienojusies, ka būvniecība ir ar likumu regulējams process un jebkura pašdarbība šajā sfērā ir vērtējams kā likuma pārkāpums. Un lai nu kā, bet arī
Latvija jau kopš savas pastāvēšanas pirmsākuma ir pieskaitījusi sevi pie civilizētās pasaules, kas ir tendēta likumus ievērot. Patiesībā būvnoteikumi daudzviet mūsu zemē ir pat senāki, nekā Latvijas valsts. Tad nu šodien katra paša izvēle paliek, pieskaitīt sevi pie civilizētās sabiedrības daļas, vai pie likuma piekāpējiem.
Bet ne jau tikai likuma ievērošana ir vienīgais iemesls, kādēļ būvniecības izdevumos būtu jāiekļauj arī izmaksas būvprojekta izstrādei. Ir arī tehniskas zināšanas, kuras nepieciešamas, lai ēkas rekonstrukcijas darbus veiktu pareizi un nedarītu pāri pats savam īpašumam. Un šādu zināšanu dēļ arhitekti un būvnieki ir studējuši universitātēs un turpina mācīties arī ikdienā.
Piemērs no jau minētās sarunas:
Jautāju:, būs labi. (citāta beigas). Taču šādā veidā var ēku vienkārši sapūdēt (te vietā pieminēt, ka saruna notika par divstāvu koka māju ar pieciem dzīvokļiem). Es nevaru apgalvot, ka tā noteikti notiks, bet ir liela varbūtība, ka tas tā var notikt. Un visa pamatā ir būvfizika. Ārsienas vienā pusē ir +20, bet ārpusē -20 grādu temperatūra, loģiski, ka kaut kur sienas konstrukcijā iekšā temperatūra ir 0 grādu. Tas ir tā saucamais rasas punkts. Siltums plūst no telpas uz āru un tam līdzi plūst arī telpas mitrums.
Ja sienas materiāla blīvums un siltuma vadāmība tās dažāda materiāla slāņos ir atšķirīgi, tad var izveidoties situācija, ka mitrums netiek no sienas ārā un tur kondensējas. Iekšpusē iebūvētā minerālvate ir efektīgs siltuma izolācijas materiāls, kasminēto rasas punktu tuvāk telpai, esošā koka konstrukcija ar visām vecajām papes paliekām paliek sienas aukstajā zonā, tādējādi palielinot iespēju, ka kondensāts pie noteiktām temperatūrām var veidoties tās tiešā tuvumā. Tas, savukārt, neizbēgami novedīs pie koka bojāšanās.
Pareizi būtu šādu ēku siltināt no ārpuses, iepriekš noņemot apšuvuma dēļus un fasāžu dekoratīvos elementus, kurus pēc restaurācijas varētu atlikt atpakaļ jau virs jaunās siltumizolācijas. Ēkas ārsienu siltināšanā ir vēl arī virkne citu, kas jāievēro, lai sasniegtu maksimālo efektu, jo vienkārši pie sienas pielikta vate cerēto efektu var arī nedot… Piemēram, vējš pūš cauri vatei un visu siltumu izdzen no tās ārā. Tas ir vērā ņemams iemesls, lai lēmumus nepieņemtu sasteigti un vadoties tikai no savām zināšanām vien. Un siltināšana nebūt nav vienīgais tehniskas dabas jautājums, ko jārisina kvalificēti. Nevaru vienā pašā rakstā minēt arī par racionālas apkures sistēmas izvēli, vēdināšanas pareizu organizāciju vai racionālu būvmateriālu izvēli u.t.t.
Konkrētās sarunas kontekstā man šķiet svarīgi minēt arī funkcionālos ieguvumus, ko arhitekts ar savu pakalpojumu varētu sniegt. Četros vai piecos mazos dzīvoklīšos neviens pats ar savu ģimeni vien nedzīvo, tos būvē izīrēšanai. Un te noteikti būtiska ir ne tikai dzīvokļa tehniskā kvalitāte, bet arī funkcionālā piemērotība mūsdienu prasībām. Minētā pagājušā gadsimta pirmo trīsdesmit gadu apbūve savā lielajā vairumā gadījumu nevar lepoties ar dzīvokļu plānojumu, kas atbilst mūsdienu izpratnei par lietām, kam jābūt pat vismazākajā dzīvoklī. Nerunāšu par to, ka dzīvoklī šodien jābūt tualetei un vismaz dušai, to saprot katrs, bet tai jābūt izvietotai piemērotā, ērti lietojamā vietā.
Minētajās ēkās telpas parasti ir caurstaigājamas pēc klasiskas shēmas – no kāpnēm tieši virtuvē, priekštelpas un garderobes nav vispār, caur virtuvi dzīvojamā istabā un caur dzīvojamo istabu vienā vai divās guļamistabās. Tualete labākajā gadījumā ir ārā kāpņu telpā vai koridorā. Tad nu konkrētais kungs šobrīdšo pašu shēmu – no koridora virtuvē, priekšnama nav, no virtuves dzīvojamā istabā, tālāk guļamistabā un no guļamistabas vannas istabā (neko labaku neesot varējis izdomāt). Lieki piebilst, ka vannas istaba ir arī vienīgā dzīvokļa tualete, tātad, lai es kā viesos atnācis paziņa tajā nokļūtu, man pa ceļam jāaplūko saimnieku gultas veļas nianses.
Rakstam pievienotajās skicēs esmu parādījis vienu dzīvokli kāds tas bija pirms darbu uzsākšanas, kā tas šobrīd tiek, un kāds tas varēja būt, ja mēs būtu sākuši sadarbību. Piedāvātā skice uzskatāmi rāda ieguvumus – garderobe atdalīta no virtuves, ieeja sanitārajā mezglā noslēpta garderobes zonā (kas mazā dzīvoklī nav mazsvarīgi), virtuve apvienota ar dzīvojamo istabu, tādējādi tā funkcionāli ir plašāka, arī kopējā telpa ir daudz lielāka, guļamistaba vairs nav vienāda lieluma ar dzīvojamo istabu un vannas istaba vairs nav neproporcionāli liela dzīvokļa kopējai platībai. Turklāt no investīciju viedokļa atšķirību praktiski nav, abu variantu izbūve maksātu to pašu summu. Gan jau arī nākotnē īres tirgū pareizi izbūvētam dzīvoklim būtu labākas izredzes gan cenas ziņā gan arī īrnieku nezaudēšanas ziņā (ja ir izvēle starp labi izplānotu un, sacīsim, neizplānotu dzīvokli).
Un tagad par estētiskām kvalitātēm. Par to jau iepriekš esmu rakstījis un visu atkārtot arī nebūtu pareizi, bet konkrētās sarunas kontekstā pieminēšu vien dažas lietas. Izrunājam visu par fasāžu detaļām, par logu apmalēm un dzegām, par apšuvuma dēļu platumu, tam visam cilvēks piekrīt (tas gan nenozīmē, ka viņš tā arī izdarīs). Ēkā ir vienkāršas, bet jaukas kāpnes, arī tās atjaunošot tādas, kādas tās ir, bet tad kā auksta duša seko norāde uz jau nopirktām ēkas ieejas durvīm. Tās ir plastmasas, stiklotas.
Ja viņš konkrētajā mājā tās arī ieliks, tad nu gan Liepājniekiem.lv par to vajadzētu rakstīt un būvvaldes viedokli atkal paprasīt. Tas patiešām ir nepieļaujami - šādā veidā izrīkoties. Katrā mājā ir būtiskākas un mazāk būtiskas detaļas. Ne reizi vien esmu saņēmis kritiku, kad esmu teicis, ka nevajag pilnīgi visās mājās prasīt koka logus. Plastmasas logi, lai arī neatbilstoši vēsturiskajai patiesībai, tomēr nav tik liels nodarījums ēkai, ja vien saglabāts dalījums, dalījuma proporcijas un arī dekoratīvās detaļas, ko ražotājs, starp citu, piedāvā.
Nodarījums nav liels tāpēc, ka rāmis ir tur, kur jābūt rāmim un stikls ir tur, kur jābūt stiklam. Bet koka pildiņu durvju vietā ielikt stiklotas plastmasas durvis gan ir būtisks nodarījums ēkas arhitektūrai. Pieņemams rezultāts nav iespējams, kādu detaļu saglabājot perfekti un kādu izbojājot. Var atjaunot fasādes koka detaļas, var izvēlēties pareizus apšuvuma dēļus, bet vienas vienīgas nepareizas durvis sabojās visu.
Nobeigumā maza ilustrācija no kāda cita projekta. …arī koka māja ar pieciem dzīvokļiem, …arī tepat Liepājā. Pārprojektējām visus četrus dzīvoklīšus, mēģinotvisas iespējamās ērtības, cik nu tādā mazā platībā iespējams. Kā kompensācija šaurībai – pārprojektēta ēkas sētas puse, paredzētas terases katram dzīvoklim. Parasti šādām ēkām ielas fasāde ir bagātīgāk dekorēta, kā pārējās. Šajā projektā tas bija arguments, kādēļ sētas fasādi izmainījām, pievienojot minētās terases. Un vēl viens ieguvums – izmantojot jumta izbūves un jumta logus, iepriekš neizmantotajos bēniņos izprojektēts trīsistabu dzīvoklis saimniekiem.
Gundars Vīksna,
Arhitekts
Jautāju:, būs labi…> (citāta beigas). Taču… šādā veidā var ēku vienkārši sapūdēt (te vietā pieminēt, ka saruna notika par divstāvu koka māju ar pieciem dzīvokļiem). Es nevaru apgalvot, ka tā noteikti notiks, bet ir liela varbūtība, ka tas tā var notikt. Un visa pamatā ir būvfizika. Ārsienas vienā pusē ir +20, bet ārpusē -20 grādu temperatūra, loģiski, ka kaut kur sienas konstrukcijā iekšā temperatūra ir 0 grādu. Tas ir tā saucamais rasas punkts. Siltums plūst no telpas uz āru un tam līdzi plūst arī telpas mitrums. Ja sienas materiāla blīvums un siltuma vadāmība tās dažāda materiāla slāņos ir atšķirīgi, tad var izveidoties situācija, ka mitrums netiek no sienas ārā un tur kondensējas. Iekšpusē iebūvētā minerālvate ir efektīgs siltuma izolācijas materiāls, kasminēto rasas punktu tuvāk telpai, esošā koka konstrukcija ar visām vecajām papes paliekām paliek sienas aukstajā zonā, tādējādi palielinot iespēju, ka kondensāts pie noteiktām temperatūrām var veidoties tās tiešā tuvumā. Tas, savukārt, neizbēgami novedīs pie koka bojāšanās. Pareizi būtu šādu ēku siltināt no ārpuses, iepriekš noņemot apšuvuma dēļus un fasāžu dekoratīvos elementus, kurus pēc restaurācijas varētu atlikt atpakaļ jau virs jaunās siltumizolācijas. Ēkas ārsienu siltināšanā ir vēl arī virkne citu, kas jāievēro, lai sasniegtu maksimālo efektu, jo vienkārši pie sienas pielikta vate cerēto efektu var arī nedot… Piemēram, vējš pūš cauri vatei un visu siltumu izdzen no tās ārā. Tas ir vērā ņemams iemesls, lai lēmumus nepieņemtu sasteigti un vadoties tikai no savām zināšanām vien. Un siltināšana nebūt nav vienīgais tehniskas dabas jautājums, ko jārisina kvalificēti. Nevaru vienā pašā rakstā minēt arī par racionālas apkures sistēmas izvēli, vēdināšanas pareizu organizāciju vai racionālu būvmateriālu izvēli u.t.t.
Comments