Filadelfija.
2009. gada 15. decembris.
Vieni no visietekmīgākajiem 20.-ā gadsimta arhitektiem, kas aizsākuši post-modernisma virzību arhitektūrā Amerikā – Roberts un Denīze Venturi. Grupa studentu no Londonas, tajā skaitā arī es, devās piecu dienu pieredzes apmaiņā uz ASV, lai prezentētu Venturi pārim viņu pašu aizsāktās ideoloģijas turpinājuma attīstību šodien – šo studentu interpretācijā.
Protams, pietāte un neizsakāms respekts Venturi pāri satiekot viņu pašu birojā „Venturi, Scott Brown and Associates” Filadelfijā, bet galvenokārt tā ir intriga, kas rosina manas domas ar jautājumiem un iedvesmu par izpratni. Fantastiskas idejas, precīzi salīdzinājumi un grandiozi projekti. Venturi filozofija ir balstīta uz „sarežģījuma un pretstatījuma” idejas, kā arī simbolisma nozīmi arhitektūrā. Vēsturiski, iespējams, viegli pārprast šo divu vienreizējo profesionāļu ieguldījumu arhitektūras filozofijas attīstībā, bet, šķiet, ka mana pārliecība par oriģinalitāti, kā arī spēju saskatīt vēl „neieto” ceļu, padara šo tandēmu manās acīs par visaugstākās apbrīnas vērtu.
Venturi „Mācoties no Las Vegasas” literārajā darbā ēka tiek nicīgi analizēta kā autostrādes simbols, kas kā žargons demonstrē Venturi ideju par radošu risinājumu sarežģītām problēmām. Las Vegasas komerciālās autostrādes vispārējais iespaids no arhitektūras perspektīvas ir simbolisks – zīmes, izkārtnes, mirdzoši teksti un attēli ir visnozīmīgākie ēkas dizaina elementi, bet pati ēka nav nekas vairāk kā „izdekorēts šķūnis”. Venturi šāda veida arhitektūru dēvē par pārspīlēti svarīgu un oriģinālu, jo šo mirdzošo zīmju ietekmē ēka pati funkcionē par ornamentu (kas 20. gadsimta modernisma ideoloģijā tika „atmesta”), kas paver nebijušu izpratni par arhitektūras uztveri un nozīmi.
Būtībā tas ir tas, ko es saskatu kā Venturi pāra vislielāko ieguldījumu post-modernās arhitektūras attīstībā; laikā kad vairākums profesionāļu attīstīja funkcionālisma un vienkāršības idejas, Venturi uzdrīkstējās uzsākt argumentu un „atdzīvināt” arhitektūru ar tās nozīmi, kas tālāk attīstījās citu profesionāļu uztverē (piemēram, Daniel Libeskind, Frank O Gehry u.c.). Man jāpiekrīt, ka modernisma lozungs „forma seko funkcijai” ir kritizējams kā vēsa un bezpersoniska arhitektūras interpretācija. Kāpēc gan atteikties no kultūras un vēstures iezīmēm, kad to ietekme ir pat ļoti svarīga? Arhitektūrai ir jābūt „īstai” un jāatbild uz sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Man jāpiekrīt Venturi teiktajam, ka kompromiss arhitektūrā ir vērtīgāks par vienkāršību; funkciju ietverošs dizains, nevis funkciju izslēdzošs; drīzāk nekārtīgs dzīvīgums, nekā acīmredzama vienotība.
Tieši šāda ir Vanna Venturi Māja, kas atzīta par vienu no vēstures izcilākajām celtnēm. Tās plāns seko simbolisma konceptam pretstatā tā brīža tik populārajam modernisma „telpiski abstraktam” plānojumam.
Ēkas plāns ir centrēts uz tās skursteni, kas pārdala interjera telpu un izveido kompleksu vietas sajūtu, bet tajā pašā laikā izstaro mājokļa siltumu. Viena telpa pārtop otrā, bet tiek fiziski nodalītas viena no otras. Kā pats Venturi saka: „Māja ir gan liela, gan maza; maza māja lielam mērogam.” Ārēji – fasāžu kopējā sajūta rada lielas ēkas iespaidu, bet interjera plānojums to padara mazu un mājīgu. Elementu savstarpējs izkārtojums, kā arī to simboliskā nozīme rada līdz šim vēl nepieredzētas sajūtas. Vienreizēji, kā ēkas „vienkāršais” ārējais dizains balansē interjera „sarežģītību”.
Būdama Venturi simbolisma un sarežģītības ideoloģijas piekritēja, izspēlēju šo ideju attīstību arī savā post-modernā interpretācijā.
Miltonkeisas Sabiedriskais Centrs ir mans bakalaura projektēšanas kursa darbs, kura attīstība un beigu dizains ir sarežģītu ietekmējošo faktoru kopsavilkuma produkts.
Miltonkeisa (Miltonkeynes) ir Anglijas pilsēta, kas attīstīta relatīvi nesenā pagātnē – 40 gadus atpakaļ; tā tiek uzskatīta par vienu no visveiksmīgākajiem liel-mēroga būvprojektiem, kas jebkad attīstīta Anglijā. Šīs pilsētas panākums ir vēl līdz šodienai neizdibināts jautājumos un atbildēs, un par cik pilsētas attīstība turpinās vēl šodien, mans universitātes projekts ‘atbild uz šiem jautājumiem’ rajona centra projekta formā.
Līdzīgi kā Venturi uzskata, ka arhitektūrai jāsimbolizē vieta, laiks un pārmaiņas – Miltonkeisas Sabiedriskais Centrs tiešā un netiešā viedā iesaista visas sabiedrības vajadzības un dzīves uzlabošanas priekšnosacījumus. Ēkas funkcija ir piemērota pārmaiņām, un tās sarežģītība, bet vienkāršība (lielā un mazā mērogā) atbild uz sabiedrības kulturālo, nacionālo un demogrāfisko dažādību.
Ēkas būtības spēcīga filozofija spēj tās vizuālo vietu un telpu vērst par labak-esošu. Pārmaiņu saskatīšana vedina uz jautājumu atrisināšanu. Kā jauns arhitekts, es uzskatu, ka ar ēku vien nepietiek – ir jābūt kaut kam vairāk kā fiziskam veidolam. Arhitektūra ir kā instruments, kas spēj sabiedrības dzīvi ne tikai ietekmēt, bet arī uzlabot.
Dārta Elīza Vīksna
Komentāri