VAI IZMANTOSIM VISAS MUMS DOTĀS IESPĒJAS?

(PĀRDOMAS PAR JAUNO LIEPĀJAS TERITORIJAS PLĀNOJUMU)

Devītā marta pēcpusdienā domes apspriežu zālē notika Liepājas jaunā teritorijas plāna pirmās redakcijas prezentācija plāna izstrādes vadības grupai. Šajā reizē dalībnieku loks tika paplašināts, uzaicinot arī ar teritorijas plāna vēlāko īstenošanu saistītus profesionāļus. Tādējādi arī man kopā ar kolēģi Andri Kokinu bija iespēja piedalīties prezentācijā un izteikt savu viedokli. Plāna izstrādātāji, konsultāciju uzņēmums bija sagatavojuši visaptverošu paveiktā darba apkopojumu un uzreiz jāsaka, ka darbs paveikts, manuprāt, profesionāli. Ir veikta visai apjomīga esošās situācijas analīze gan sociāli ekonomiskā, gan vides, gan transporta infrastruktūras, gan iznženierapgādes griezumā. Pat tādas nosacīti pakārtotas nozīmes sfēras kā mazdārziņi un degradēto teritoriju izpēte ir veikta un izstrādātas atbilstošas rekomendācijas. Taču… ir arī nesagaidītas lietas. Prezentācijas sākumā Grupas 93 vadītājs Neils Balgalis sacīja, ka pilsētai attīstības plāns tiek izstrādāts, balstoties uz globālu, kā arī tuvāka un tālāka reģiona kontekstu, ka plāns palīdzēs pilsētai sevi pozicionēt šajā kontekstā gan saimnieciski, gan sociāli. Taču izstrādātajā materiālā nevarēja sajust tās lietas, kas mūsu pozīcijas šajā konkurencē stiprinās. Visumā iespaids ir, ka piedāvātā Liepājas teritorijas plāna redakcija ir profesionāli labi sakārtota esošā situācija, kurā novērsti daži traucējoši apstākļi apbūves noteikumos un sakārtota pilsētas teritorijas zonējuma karte.

Par viedokļiem un idejām. Šajā rakstā izmantošu gan savu viedokli, gan arī arhitekta Andra Kokina teikto, pamatojoties uz viņa paša laipnu atļauju. Pirmais iespaids par izstrādāto pilsētas jauno plānojumu, kā jau minēju, visumā labs, tomēr šobrīd, kad nedēļa jau pagājusi un ir bijusi iespēja atkal un atkal pārdomāt redzēto un dzirdēto, gribas rosināt gan plāna izstrādātājus, bet galvenokārt jau plāna vadības grupu pacelties pāris kilometrus virs zemes un paskatīties uz to no augšas. Tikai tā var iztēlē atmest katras mazās teritorijas problēmu un domāt tikai par vīziju. Andris Kokins izteica domu, ka svarīgi ir atrast kādu šobrīd nosacīti traku lietu, tādu, kas šobrīd šķiet nerealizējama, nepamatota, bet kas būtiski uzlabotu pilsētas kopumu un iestrādāt to pilsētas plānā. Šobrīd šāda doma varbūt pat ir visnepieciešamākā. Mēģināšu to pamatot. Kāda tad šobrīd ir Liepāja no pāris kilometru augstuma? Tā ir sadalīta trīs daļās – Vecliepāja un Jaunliepāja līdz dzelzceļa joslai, Laumas rajons un Zaļā birze līdz Karostas kanālam un kā trešā daļa ir Karosta un viss, kas atrodas aiz Karostas kanāla. Visas trīs minētās teritorijas agresīvi nodala par galveno pilsētas attīstības motoru pamatoti uzskatītā ostas saimnieciskās darbības teritorija ap Karostas kanālu (bet ne pats Karostas kanāls kā tāds) un ar to pašu ostas darbību saistītā dzelzceļa infrastruktūra. Minētais ir arī par iemeslu, ka visas trīs pilsētas daļas ir savā starpā visai vāji saistītas. Kājām ejot, visur priekšā ir minētie šķēršļi, bet transporta koridori ir gari un jau šobrīd tie funkcionē ar problēmām (piemēram, Raiņa un Kalpaka ielas koridors, kur ikdienišķa parādība jau šodien ir sastrēgumi un zema caurlaidība). Faktiski par pilsētas attīstības lielāko šķērsli ir uzskatāma pilsētas attīstības galvenā prioritāte – osta un ostas saimnieciskā darbība. Piedāvātā plānojuma redakcija šo problēmu risina visai piezemētā līmenī – tikai viens jauns dzelzceļa šķērsojums ar gaisa tiltu Tērauda / Namdaru ielu trasē ar pieslēgumu pie Ventspils un Krūmu ielas, bet nav vīzijas par Karostas teritorijas Liepājas pilsētai. Taču būtu pareizi veikt kaut tuvinātus aprēķinus un salīdzināt izdevumus ilgtermiņā, vienā pusē liekot jaunas, vērienīgas infrastruktūras izbūvi ap vai pāri Karostas kanālam vai varbūt ostas pārvietošanu nākotnē ārā no pilsētas teritorijas abpus Karostas kanālam tuvāk Brīvostas piestātnēm un attīstot jaunas piestātnes Brīvostas akvatorijā, bet otrā pusē liekot ikgadējos izdevumus, ko pilsētas pašvaldība un iedzīvotāji kopumā tērē braucot garos apbraucamos ceļus gan pa jau minēto Raiņa / Kalpaka ielas trasi, gan Brīvības / Cukura / Ģenerāļa Baloža ielu virzienā uz un no Karostas. Neapstrīdama patiesība ir tā, ka aprakstītā problēma ir būtisks šķērslis Liepājas ekonomiskās un sociālās kapacitātes pilnvērtīgai izmantošanai un ar katru ostas sekmīgas attīstības gadu problēma tikai palielināsies. Un tad šādā kontekstā Andra Kokina izteiktais priekšlikums par modernu ātrgaitas tramvaja līniju gar dzelzceļa trasi ar slaidu loku iekšā Karostā vairs nešķiet pārāk dārga un utopiska tālas nākotnes ideja, bet jau no rītdienas aktīvi reklamējams un aizstāvams projekts, kas ir vitāli svarīgs pilsētai un tās iedzīvotājiem un biznesam. Ir jābūt vīzijai par pilsētu arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem, ir jābūt sapņiem uz ko tiekties. Un ir pareizi jau šodien tos iezīmēt pilsētas plānā. Citādi sanāk tikai tāda esošās situācijas fiksēšana nākamajiem desmit gadiem.

Un tagad par pāris mazāk vērienīgām un tādēļ laika nogrieznī reālākām lietām. Par pilsētas vērtību iedzīvotāju acīm un arī tūristu acīm tiek uzskatīts jau visiem zināmais pilsētas centrs, kultūras pieminekļi, tirgus un pludmale ar Piejūras parku un Pūtvējiņu estrādi. Tas arī plānojuma projektā ir redzams, taču ir viena liela vērtība, kas šobrīd vispār netiek izmantota – Liepājas ezera krasts. Nevar apgalvot, ka šī vērtība plānojuma projektā nav pamanīta, tomēr prasītos daudz drosmīgāki risinājumi, kā ezera krastu ar visām tur esošajām dabas vērtībām īsā laikā . Nepietiek tikai ar esošo laivu kooperatīvu teritoriju sakārtošanu un dažām publiskās piekļuves vietām pie ezera ielu galos. Mēs visi esam liecinieki, kā jau pirmajā gadā pēc realizācijas strādā veloceliņš ar gājēju pastaigu trasi kāpu zonā, kāda ir šim ne pārāk dārgajam infrastruktūras objektam un cik populārs tas ir kļuvis. Un nebūs ilgi, kad pie celiņa parādīsies arī pakalpojumu sniedzēji un šī teritorija kļūs par vienu no nozīmīgākajām pilsētas atpūtas vietām. Kādēļ gan mēs nevarētu līdzīgu ideju attīstīt gar ezera krastu? Un esmu pārliecināts, ka ar vides aizsardzības nostādnēm ir atrodams veselīgs kompromiss, gan izbūvējot līdzīgu celiņu uz stabiem, kur nedrīkst traumēt biotopus, gan atvēlot vietas pakalpojumu objektu izbūvei. Līdzīga ideja būtu attīstāma kanālmalas promenādes turpināšanai līdz dienvidu molam. Projekts, kas šobrīd vairākās kārtās tiek realizēts, paredz promenādes izbūvi līdz Loču tornim. Tālāk kanāla mala tiek izmantota saimnieciskai darbībai, tā faktiski ir ostas teritorija. Bet dienvidu mols jau šobrīd tiek izmantots kā jauka pastaigu vieta, taču līdz tam nokļūt no pilsētas promenādes nevar. Domāju, ka ir iespējams vienoties ar uzņēmumiem, kas šajā ostas daļā strādā un izbūvēt virs zemes paceltu gājēju tiltu līdz molam, bet zem tilta netraucēti notiek saimnieciskā darbība. Tas katrā ziņa nevarētu būt tik dārgs projekts, ko pilsēta kaut kad nevarētu realizēt, bet kā tūrisma taka vai vienkārši rekreācijas zona šādā veidolā tā būtu visai pievilcīga. Starp citu, gājēju tilti ir viens no risinājumiem, lai mazinātu dažādu pilsētas daļu nošķirtību. Tādus varētu paredzēt gan pār Tirdzniecības kanālu pie vecajiem pilsētas kapiem, kur tas savienotu Aldaru ielu ar pilsētas promenādi, kā arī pār Karostas kanālu. Šie tilti varētu būt paceļami un tie būtiski uzlabotu saikni starp pilsētas daļām. Turklāt tās nav tik lielas investīcijas, kā pirmajā brīdī šķiet, ja tam pretī liek naudu, ko tas izmaksā un laiku, ko cilvēki pavada transportā, braucot pa gariem apvedceļiem.

Kā pilsētas attīstībai svarīgu kritēriju jāuzskata arī dzīvojamās vides kvalitāte. Ja pilsēta ir izvirzījusi visai ambiciozu mērķi plānošanas 10 gadu periodā panākt lūzumu pilsētas iedzīvotāju skaita dinamikā no negatīvas uz pozitīvu, jeb, citiem vārdiem sakot, nākotnē sasniegt 90 000 līdz 100 000 iedzīvotāju līmeni, tad ir svarīgi par to arī vēstīt jau šobrīd. Un atkal – no pāris kilometru augstuma redzams, ka Liepājā ir procentuāli maz teritoriju individuālai apbūvei, bet tieši šī iedzīvotāju daļa, kas izvēlas dzīvot savā privātmājā, vai arī, sacīsim, vienkārši var to atļauties, ir visvērtīgākā pilsētai. Tā ir saimnieciski aktīva iedzīvotāju daļa, tā ir relatīvi turīga iedzīvotāju daļa, tie ir cilvēki, kuri maksā lielākus nodokļus, kurus pilsētai vajadzētu piesaistīt. Bet tādu īsti pievilcīgu teritoriju šādai apbūvei nav daudz un plānojuma projekts arī tādas paredz visai maz. Un te mēs nonākam pie raksta sākumā aplūkotās problēmas par trim pilsētas daļām. Ainaviski pievilcīgākās teritorijas individuālai apbūvei ir tieši Karostas ziemeļu galā, kur nav ne ielu, ne pilsētas komunikāciju, bet… vai tieši teritoriju plānošana individuālai apbūvei nebūtu pietiekoši labs iemesls, lai pilsētas pašvaldība par to domātu, to reklamētu un plānotu pamazām sagatavot infrastruktūru, lai cilvēkiem tā šķistu laba doma tur celt savu māju. Un tad jo aktuālāks kļūst jautājums par Liepājas apvienošanu gan funkcionālā ziņā, gan sociālā ziņā, gan arī tīri no teritorijas, iedzīvotāju un vispār kapacitātes marketinga viedokļa.

Turpmākā plāna izstrāde ir saistīta ar publiskās apspriešanas procedūru, kuras laikā ikvienam ir iespēja izteikt savus ierosinājumus un iebildes par esošās redakcijas risinājumiem. Es pārzinu plānojumu izstrādes likumisko pusi un tādēļ varu droši apgalvot, ka apspriešanai var būt visai nozīmīga loma plānojuma tālākajā liktenī, esošā piedāvājuma pilnveidošanā. Taču apspriešana var izrādīties arī maz rezultatīva, tāpēc noslēgumā daži ieteikumi Liepājniekiem, kam tiešām rūp un kam interesē savas pilsētas attīstības vīzija. Ar zemu efektivitāti varētu būt nepārdomātu, neargumentētu un emocionālu viedokļu izteikšana, ka tas, kas ir paveikts nekam neder vai ir nepareizs, tādēļ, ka konkrētam indivīdam vai pat indivīdu grupai vienkārši nepatīk kāds konkrēts plānojuma risinājums. Iesaku viedokli argumentēt, cik nu vien tas katrā konkrētā situācijā iespējams. Argumentācija var būt ļoti daudzveidīga. Vienai un tai pašai idejai vai idejas noliegumam svarīga ir gan pilsētas telpiskā harmonija, gan vides aspekti, gan funkcionalitāte – transports, piekļūšana, inženierapgādes iespējas vai tieši otrādi, iztrūkums. Tāpat kā argumenti var tikt izmantota vēsturiskā informācija, tradīciju spēks u.t.t. Taču daudz vērtīgākas par iebildumiem pilnīgi noteikti ir idejas. Turklāt nav jābaidās no tā, ka parasta pilsētas iedzīvotāja ideja var pirmajā brīdī šķist naiva, ka idejām jānāk tikai no profesionāļiem. Nekā nebija – tieši profesionālā rutīna var būt šķērslis īsti progresīvu ideju radīšanai. Tāpēc aicinu ikvienu, kam ir ko teikt, atlicināt dažas stundas laika, iztēlē vai virtuāli izstaigāt plānoto pilsētu Liepāju un uzrakstīt, tieši uzrakstīt savu viedokli un savas idejas. Rakstīts dokuments ir vērtīgāks gan tādēļ, ka tas tiek reģistrēts un tas tiek vēlāk izvērtēts, gan arī tādēļ, ka rakstot mums ir laika atmest emocijas un koncertēt savas domas uz visiedarbīgāko savas domas formulējumu.

Lai mums visiem kopā veicas formulēt Liepājas īsto un pareizo attīstības vīziju.

Gundars Vīksna,

Arhitekts