Turpinot iepriekšējās pārdomas par Liepāju, tās brūkošo un pamesto centru un sliktajiem dzīvokļu māju rajoniem, nolēmu uzrakstīt savu piedāvājumu, ko tad darīt. Te nu tas ir.
Situācijas apzināšanās.
Būtiski ir saprast, kāda ir esošā situācija, kāda ir tās dinamika un kādas ir prognozes. To nav iespējams izdarīt bez visaptverošas pieejamo datu apkopošanas ciparos, diagrammās un grafiski iekrāsojot problēmas pilsētas kartē. Atceros, arhitekts Uģis Kaugurs aptuveni pirms desmit gadiem bija veicis līdzīgu izpēti daļai no pilsētas centra, nolūkā pamatot detālplāna risinājumus šai teritorijai. Varbūt šajā materiālā nebūt netika attēlota pilna situācijas aina, bet metodiski tā bija pieeja, kas uzskatāmi raksturoja problēmas, kuras būtu jārisina. Šāds materiāls būtu jāsagatavo visai pilsētas teritorijai ar gruntsgabalu un ēku bilancēm – aizbūvētie un tukšie gruntsgabali, ēku lielums, kapacitāte, tehniskais stāvoklis, tukšas, aizņemtas vai daļēji aizpildītas, īpašuma statuss, kultūrvēsturiskā vērtība u.t.t. Iegūtie dati būtu jāsalīdzina ar iespēju robežās iegūstamiem datiem no līdzīgām pilsētām Eiropā un konkrēti – teritoriju bilances attiecībā pret to funkciju un to tehniskie rādītāji. Dzīvojamām teritorijām iedzīvotāju un apbūves blīvums pie atbilstoša stāvu skaita, lai noskaidrotu teritorijas esošo un potenciāli iespējamo kapacitāti. Ražošanas teritorijām apbūves un zemes lieluma attiecība pret saražotās produkcijas apjomu, arī pret nodarbināto skaitu. Tas viss un vēl varbūt arī kaut kas cits, kas man šobrīd nav ienācis prātā, apkopojams grafiski, lai tādējādi uzskatāmi redzētu situāciju un definētu prioritātes pilsētas turpmākai attīstībai un sastādītu uzdevumu pasākumu izstrādei. Nesen notikušajos arhitektūras dienu lasījumos Uģis Kaugurs (kāda sakritība – atkal viņš) prezentēja salīdzinošus rādītājus starp tuvējām Baltijas jūras ostām, piemēram, pārkrauto kravu apjomus uz vienu ostas teritorijas hektāru. Rādītājs ļoti uzskatāmi parāda katras ostas darbības efektivitāti un Liepājas ostai salīdzinoši gan nav ar ko lepoties. To pašu un vēl citus salīdzinošus rādītājus taču var iegūt arī par pārējām industriālajām teritorijām.
Prioritāšu definēšana. Domāju, ka šāda visai apjomīga darba rezultātā iegūtie secinājumi visai nepārprotami palīdzētu saprast, kuras ir tās teritorijas, ko ir lietderīgi noteikt kā prioritāras un kuras ir tās, kuras mēs vienkārši . Un, ja mēs joprojām piekrītam, ka Liepāja ir tā mazā zvejnieku ciema turpinājums, kas aizsākās pie Līvas upes un ka pirmskaru perioda pilsēta ar tās vēsturi ir vērtība, uz ko jābalsta pilsētas šodienas dzīve un kas jāatstāj arī nākamām paaudzēm, tad es nevaru noticēt, ka par prioritātēm varētu tikt atzītas bezpersoniskās teritorijas Tosmarē, Grīzupes ielā, Krūmu, Klaipēdas un M.Ķempes ielu rajonos. Tāpat diezin vai visa Karostas skaistā teritorija jūras krastā varētu tikt atzīta par prioritāru industrijas attīstībai. It kā nepietiktu ar nelietderīgi izmantotām teritorijām Brīvības, Kalpaka un Pulvera ielu rajonos. Es katrā ziņā aizstāvu viedokli, ka prioritāras ir centra teritorijas un viegli aizsniedzamas centram pietuvinātās teritorijas, kuru ārējā robeža katrā ziņā ir krietni tuvāk, kā esošās pilsētas robežas.
Rīcības plāna izstrāde. Šādi lēmumi, kas skar to iedzīvotāju vai uzņēmumu un galu galā arī īpašnieku intereses, kuri atradīsies ārpus prioritārām teritorijām, nekādā ziņā nevar būt populāri. Tādēļ rīcības plānam ir jābūt pietiekoši pārdomātam un sociāli atbildīgam. Mēs tomēr nedzīvojam totalitāra režīma zemē un paldies Dievam! Taču sociāli un politiski bezatbildīgi ir arī nepieņemt nekādus lēmumus un naudu izlietot nelietderīgi, varbūt nemaz to īsti neapzinoties. Vai tiešām mums tik vitāli nepieciešamas ir dažas no jaunajām maģistrālēm, pa kurām uz iedomāto nereāli lielo ostu aizripina vien daži desmiti auto stundā, vai plašās gājēju ietves un riteņbraukšanas celiņi tur, kur tos lieto vien daži desmiti vientuļu gājēju un braucēju? Vai tiešām bezpersoniskas paneļu mājas nosiltināšana ir pārdomāta, ja mājas konstrukciju nolietojums zem jaunā mētelīša ir jau tuvu 50%?
Es gribētu domāt, ka nav neiespējami novirzīt publiskos līdzekļus jaunu ģimeņu finansiālam atbalstam, kas apņemas atjaunot esošu, pamestu māju vai tās daļu, lai tajā pavadītu savu mūžu un audzinātu bērnus. Tas taču nebūtu nepareizāk, kā piešķirt tādu pašu publisko naudu viena konkrēta iekšpagalma izbūvei . Varbūt pareizāk ir atrast mehānismu, kā to pašu naudu novirzīt tiem pašiem iedzīvotājiem, lai tie savu visai nevērtīgo dzīvokli kaut kur, piemēram pie slimnīcas atstātu nojaukšanai un aizpildītu kādu tukšumu pilsētas saprātīgajās robežās. Ieguvumi būtu arī netieši – kopīpašums kopā ar trim vai četrām citām līdzīgām ģimenēm tomēr ir saprotamāks, kā kopīpašums ar 60, 70 vai 100 ģimenēm, kuras pat nav vēlēšanās tā īsti iepazīt. Atbalstāmi būtu arī ēku īpašnieki, kuri ir gatavi paši atjaunot īpašumus, kam ir kultūras pieminekļa statuss, vai arī tie atrodas aizsargājamās apbūves teritorijā. Iepriekš minētā situācijas analīze ļautu izstrādāt atbalsta programmas, noteikt atbalsta mehānismus un summas, kas būtu jāparedz visiem atbalsta pasākumiem, jo atbalsts pienākas arī tiem, kas ilgstoši paliks teritorijās, kuras nebūs prioritāras. Kāda esoša nama iztukšošana un nojaukšana arī taču prasa līdzekļus, tāpat, kā to iedzīvotāju izmitināšana, kas nebūs spējīgi iekļauties atbalstāmajos ēku atjaunošanas procesos un labprātīgi pārcelties. Ir pilnīgi skaidrs, ka process kopumā ir daudz sarežģītāks, kā īsumā esmu aprakstījis, bet mums taču nav izvēles. Ir jābūt pietiekoši daudz drosmei, lai pateiktu atklāti to, kas visiem tāpat ir zināms – mēs esam strauji sarūkoša pilsēta un mums problēmu paliek aizvien vairāk.
Rīcība. Procesam kopumā ir jābūt ar ļoti apjomīgu sabiedrības informēšanas un skaidrojošu darbu apvītam. Ir taču skaidrs, ka manis minētās darbības nebūs populāras un tām būs liela pretestība. Taču pazīstu kādu norvēģu kolēģi, kas ilgstoši ir strādājis pilsētas plānošanas un attīstības departamentā savā pilsētā un ir nodarbojies ar visu to, ko iepriekš aprakstīju. Nu neesmu to visu gluži pats izdomājis. No otras puses, citu pieredze rāda, ka tas nav neiespējami. Bet interesantākais ir tas, ka šajā pilsētā minētajā departamentā ar to visu nodarbojas gandrīz divdesmit darbinieki un, jā, kas tad tā ir par pilsētu? Tās vārds ir Skien un, ja var ticēt Vikipēdijai, tad tās iedzīvotāju skaits ir sešdesmit četri tūkstoši. Kāda sakritība – tieši tik, cik šobrīd dzīvo Liepājā. Laikam taču būtu vērts arī Liepājā iedibināt kādu struktūru, kurā strādātu profesionāli plānotāji un kas varētu strādāt pie risinājumu izstrādes pilsētas teritorijas attīstībai, jo arī sarukšana taču ir attīstība. Bet nepieciešama gan ir politiska griba un drosme sniegt atbalstu šādam procesam. Neticu, ka lepnajiem liepājniekiem drosmes vairs nav atlicis…
Komentāri