Kāda ir jaunā Liepājas teritorijas plāna misija?

Vakar (17/05/2011) Liepājas olimpiskā centra Rožu zālē notika pēdējā no publiskās diskusijas sapulcēm jaunā pilsētas teritorijas plāna pirmajai redakcijai. Viedokļi ir izteikti, tālāk darbs plāna izstrādātājiem un darba grupai - ko no dzirdētā atzīt par pamatotu un iestrādāt plāna turpmākajā redakcijā, ko uzskatīt par nepamatotu vai neiespējamu un atstāt malā. Man likās svarīgi savus novērojumus pierakstīt, galu galā katrs izteikts un pierakstīts vārds ietekmē procesu, kaut vai nedaudz, bet ietekmē. 

Kas priecē. Labi ir tas, ka pilsētas dome, domes vadība visaugstākajā līmenī nopietni piedalās un ir ieinteresēta labā, iespējami vislabākā rezultāta sasniegšanā, cik nu tas iespējams ekonomiski un sociāli pretrunīgos apstākļos. Labi ir tas, ka procesā kopumā nevar just kādas ļoti šauras, kādu cilvēku vai grupu savtīgas intereses, par ko nākas lasīt presē, piemēram, Jūrmalas sakarā. Labi ir tas, ka plāna izstrādātāji labi, izprot un pieņem argumentāciju un redz racionālo graudu arī kontrastējošos priekšlikumos.

Kas rada bažas. Faktiski tikai viena atziņa, ka ne viss pilsētas izaugsmē ir atkarīgs tikai no sekmīgas ekonomiskās politikas. Vēl kādu laiku atpakaļ arī man likās, ka ekonomika saliks pa vietām visu – vajag tikai radīt apstākļus sekmīgai jaunu ražotņu, jaunu pakalpojumu sniedzēju ienākšanai pilsētā un tad viss pārējais notiks. Arī vakardienas diskusijā ekonomikas loma pilsētas attīstības plānošanā  tomēr bija dominējošā un samērā sāpīgi tika uztverts viedoklis, ka varbūt tā nemaz nav vienīgā patiesība. Taču vai mēs varam cerēt uz sekmīgu ekonomikas attīstību, nepietiekoši rūpējoties par sociālo dimensiju? Liela, pārāk liela daļa liepājnieku dzīvo sociāli nedraudzīgā vidē – pagājušā gadsimta otrās puses daudzdzīvokļu namos, mikrorajonos, kur nav nekā personīga, kur pati vide provocē uz bezatbildību par sev tuvējo telpu, kur tā vien gribas neko neredzēt, iziet cauri pagalmam un pazust savās četrās sienās.  Salīdzinājumam iztēlosimies to pašu skaitu cilvēku dzīvojam savrupmājās vai nelielās 8-12 dzīvokļu mājās, kur visi pazīst savus kaimiņus, kur katram ir vieta, kur slēgtā pagalmā atpūsties vai ļaut rotaļāties bērniem, kur droši naktī atstāt savu auto u.t.t. Vai tā nebūs harmoniskāka sabiedrība un labāki darba darītāji, biznesam un ekonomikai noderīgāki cilvēki? Mēs visi saprotam, ka esošās daudzdzīvokļu mājas nebūs mūžīgas, taču savas pilsētas plānā nenorādām uz to, kas nāks to vietā. Mums ir lielas neizmantotas teritorijas Karostas ziemeļos, bet mēs tās atkal rezervējam kādām mistiskām investīcijām. Nav taču šaubu, ka jau esošās ražotņu teritorijas nav efektīgi apgūtas no teritorijas izmantošanas viedokļa, tajās ir daudz brīvu vai vienkārši neracionāli izmantotu platību.

Salīdzinot plānā platības, ko aizņem violetās teritorijas (ražotņu un noliktavu teritorijas) un visas pārējās taritorijas (tai skaitā dzīvojamās), rodas sajūta, ka Liepāja ir paredzēta nevis cilvēkiem, bet robotiem, kas dzīvos saspiestā telpā un dosies strādāt plašās ražotnēs. Es apšaubu, ka izvēlētā proporcija vai teritoriju bilance ir pareiza. Tādēļ arī saku, ka novārtā ir atstāta sociālā dimensija. Pie dzīvojamās vides kvalitātes pieder arī pilsētas infrastruktūras pieejamība visās pilsētas daļās, kultūras un atpūtas iespēju viegla aizsniedzamība gan no Laumas rajona, gan Karostas, gan Zaļās birzes.  Tieši šādā kontekstā arī jāsaprot mans piedāvājums par Karostas kanāla izslēgšanu no ostas saimnieciskās darbības teritorijām, kuras pārvietojamas ārā no pielsētas Brīvostas teritorijā, par jaunu savienojumu plānošanu gan pār Karostas kanālu, gan pāri dzelzceļam. Un tas nav jāuztver kā destruktīvs piedāvājums, kas pārvelk svītru līdzšinējiem ieguldījumiem ostas attīstībā. Visas investīcijas reiz atmaksājas un visiem sekmīgiem biznesiem esošājās teritorijās reiz paliks par šauru… Ostai ir jāattīstās, tikai pareizā vietā. Nu nevar taču ignorēt tendences, kas redzamas visur pasaulē, kur vecās ostas teritorijas tiek pielāgotas sociāli draudzīgai funkcijai. Esmu savām acīm to redzējis vismaz desmit dažādās pasaules pilsētās un esmu pārliecināts, ka pienāks arī Liepājas kārta. Tad kādēļ gan mums nebūt tik drosmīgiem un jau tagad pateikt – kravu pārkraušana Karostas kanālā ir terminēta, piemēram, 20 gadu garā laika periodā, pēc tam šīs teritorijas tiks atdotas pilsētai. Pēc tam pilsēta būvēs vēl vienu tiltu pār kanālu un labiekārtos šīs teritorijas. Vai tā nebūtu viena laba ziņa Karostas iedzīvotājiem un Karostas attīstībai?

Pilsēta pie teritorijas plāna idejām, visticamāk, nākošreiz atgriezīsies pēc divpadsmit gadiem, kad beigsies šī plāna darbības laiks. Un maz ticams, ak šo divpadsmit gadu laikā kaut ko no manis piedāvātā varēs realizēt, taču mums ir jāpasaka tiem, kas tad pie šī darba ķersies, ka mēs esam bijuši pietiekoši saprātīgi un esam ieskicējuši vīziju un, galvenais, centušies kaut ko no tās arī realizēt.

Gundars Vīksna,
Arhitekts