Jau vairākas reizes esmu publiski izteicis savu viedokli par jauno Liepājas teritorijas plānojumu un uzsvēris, manuprāt, būtiskāko trūkumu tajā plānojuma redakcijā, ko esam saņēmuši šobrīd apstiprināšanai – pārāk daudz uzmanības jaunajā plānojumā veltīts ostas un ar to saistīto industriālo teritoriju attīstīšanai, bet nepiedodami maz domāts par pilsētas iedzīvotājiem, par dzīvojamās vides attīstību un esošās transformāciju. Tādēļ, rakstot savu pēdējo rakstu http://irliepaja.lv/lv/raksti/vide/liepajas-teritorijas-plans-ar-neveribas-zimi-pret-liepajnieku/ portālam irLiepāja nolēmu sīkāk izskaidrot savu viedokli, ko es saprotu ar esošo dzīvojamo teritoriju vēlamo attīstību nākotnē, kā, manuprāt, būtu pareizi to darīt un kādēļ.
Sākumā par to, kāda ir Liepājai un latviskajai mentalitātei atbilstoša dzīvojamā vide, kāda tā Liepājā vēsturiski veidojusies un kādas ir tās priekšrocības. Faktiski dzīvojamā vide ir spogulis tautas mentalitātei. Latvieši pretstatā krieviem un arī dienvidos dzīvojošām tautām ir savrupi, uz sevi un savu dzīves telpu vērsti cilvēki. Laukos latvieši nedzīvoja ciematos, bet savās lauku sētās. Pilsētās latvieši nepavada laiku uz ielām, vērojot garāmgājējus un savā starpā, kā tas pierasts Spānijā, Itālijā, Grieķijā vai Latīņamerikas zemēs, arī Krievijā.
Tādēļ arī daudzām latviešu ģimenēm ideālā sapņa piepildījums ir dzīvot savā mājā. Taču tas lielam vairumam finansiāli nav iespējams un tādēļ vismaz savā dzīvoklī, bet, ja jau reiz savā dzīvoklī, tad labāk mājā, kur viss ir pārredzams, puslīdz skaidrs un kur var nodalīt savu teritoriju, savu šķūnīti sētā un vēl labāk, arī savu tomātu vai redīsu dobi pagalmā. Un tāda arī ir Liepājas tradicionālā dzīvojamā vide. Palūkosimies uz šodien krietni paplukušajiem Ezermalas kvartāliem, tur joprojām dominē četru, piecu, maksimums desmit dzīvokļu mājas, kas nereti mijas ar savrupmājām.
Un kas lēnām šajās teritorijās notiek? Tās lēnām, bet konsekventi sakopjas. Un to dara cilvēki bez lieliem ienākumiem, jo vienkārši vide to prasa. Cilvēku daudzums, kas lieto vienu kāpņu telpu, vienu pagalmu, vienu gružu konteineru nav liels, cits cita uzvedību pieskata un cilvēki gluži nemanot respektē labas uzvedības kultūru un toleranci pret kaimiņiem. Un, kas svarīgi, šo māju pagalmos pietiek vietas gan auto novietošanai, gan bērnu rotaļām, gan sunim, gan minētajai redīsu dobei. Es pats jau vairāk kā divdesmit gadus dzīvoju vienā no Ezermalas ielām un neapgalvotu to, ja nebūtu tam tiešs liecinieks.
Tas, ko gribu pateikt, ka pati vide disciplinē un harmonizē tajā dzīvojošos cilvēkus. Tie kļūst labāki, tiem ir vietas piederības sajūta. Jā, un es pazīstu savus kaimiņus, sveicinos ar tiem un tas sagādā prieku gan man, gan viņiem. Un pat tad, ja kaimiņš pāri ielai man saucun rāda man iesāktu pudeli un es pieklājīgi atsakumēs abi saprotamies un spiežam roku ar pozitīvām izjūtām. Variet neticēt, bet tas ir patiess stāsts…
Un tagad par to, kas ar mūsu Liepāju ir noticis okupācijas varas ietekmē. Laikā, kad valdīja cilvēcības iznīdēšanas ideoloģija, kad iepriekš aprakstītās vērtības tika uzskatītas par kaitīgām, kad cilvēkus par to vienkārši iznīcināja. Vietā tika liktas bezpersoniskas, milzīgas blokmājas, kurās cilvēki mērķtiecīgi tika atradināti no piederības sajūtas vietai, kuras tika piepildītas ar migrantiem, faktiski sabiedrības padibenēm, kas savu zemi bija ar mieru pamest, kas spļāva uz ielas un kāpņu telpās, kam bija sveša cilvēcība un cilvēciskas vērtības.
Nezinu, apzināti vai neapzināti, tika radīta vide, kas tā vien provocēja uz bezatbildību, vērtību zaudēšanu. Tādus cilvēkus bija vieglāk pārvaldīt, tiem nav, ko zaudēt. Tāda vieta nav un nevar būt mīļa. Un atkal, nesaku to tāpat vien. Visu savu bērnību un skolas gadus esmu dzīvojis vienā no Klaipēdas ielasun tās ir manas personiskās sajūtas.
Un kas notiek šajā vidē šodien? Jā, Liepāja ir viena no Latvijas pilsētām, kur tiešām var redzēt, ka neglītās padomju laiku mājas tiek renovētas un to fasādes iegūst pievilcīgāku skatu, bet gandrīz nekas taču nav darīts, lai ielas un pagalmi, kļūtu cilvēkiem draudzīgi. Pat manis minētos ēku energoefektivitātes paaugstināšanas projektus, kuros lielāko daļu naudas cilvēkiem dāvina bagātākās Eiropas valstis, īstenot ir liela problēma, jo gluži vienkārši iedzīvotāju kopums nespēj par to vienoties. Tieši tāpat nav cerību, ka šie paši iedzīvotāji spēs vienoties par savas teritorijas sakopšanu vai vienkārši suņu ned…šanu tieši pie nama ieejas un nespļaušanu kāpņu telpās.
Un transporta problēma šajos rajonos faktiski neeksistē, jo ne tur ir ielas, pa kurām pārvietoties, nedz arī civilizētas iespējas auto novietot. Tā nav problēma, tas vienkārši ir haoss. Un tieši vides nesakārtotība ir tā, kas daļai iedzīvotāju liek automašīnu uzskatīt par cilvēku ienaidnieku. Lielākā kļūda, kas šajos rajonos savulaik ir izdarīta ir pilnīgi neapdomīga zemes sadalīšana, akli sekojot esošajai situācijai. Ar to saskārāmies, kad pēc pilsētas pašvaldības pasūtījuma izstrādājām iekškvartāla ielas projektu Klaipēdas ielas rajonā. Starp zemes gabaliem atstātā josla ir tikai 10m plata, tajā nav iespējams iespiest pat mazas ielas šķērsprofilu, nemaz jau nerunājot par kāda līkuma vai pagrieziena rādiusa izbūvi, neskarot īpašumu robežas.
Kas tad būtu darāms tik sarežģītā situācijā, kur ir prognozējama arī liela iedzīvotāju pretestība jebkurai aktivitātei. Atbilde ir īsa un arī ļoti gara. Īstermiņā neko pasākt reāli dzīvē nedrīkst, tas tikai sabojās labas ieceres. Mēģināšu ieteikt savu versiju ilgtermiņa plānam.
- Sākumā būtu teritorijas plānā jāiestrādā apbsūves noteikumi, kas paredzētu cita veida apbūvi šajās teritorijās, līdzīgu, kā manis pieminētie Ezermalas kvartāli. Galvenās lietas jaunos apbūves noteikumos būtu mazāks stāvu skaits, mazāka gruntsgabala maksimālā platība un noteikti ielu šķērsprofili. Tādējādi esošā apbūve kļūtu par neatbilstošu apbūves noteikumiem un nopietnu pieteikumu gadījumā uz ēkas rekonstrukciju, tiktu prasīta tās rekonstrukcija jau atbilstoši jauniem apbūves noteikumiem. Iedzīvotājiem jādara saprotams, ka neatbilstoša statusa eksistence nav nekādā veidā terminēta, ēka esošajā paskatā stāvēs tik ilgi, līdz tās tehniskā kvalitāte vairs neatbildīs ekspluatācijas drošībai un to nāksies vai nu nojaukt, vai pārbūvēt.
- Par pašvaldības līdzekļiem jāizstrādā detālplāns, kas paredzētu jaunu ielu tīklu, sadalītu lielos zemes gabalus mazākos un arī izdalītu jaunus zemes gabalus jaunai, jau apbūves noteikumiem atbilstošai apbūvei. Kā jau iepriekš minēju, ielām šajās teritorijās vietas nav atstāts vispār, tādēļ zemes robežu maiņa šeit ir neizbēgama. Agri vai vēlu šo problēmu risināt nāksies un šobrīd nav citas iespējas, kā, pamatojoties uz detālplānojumu, atpirkt šo zemi no iedzīvotājiem, kas ir dzīvokļu īpašnieki. Un arī esošo īpašumu sadalīšana mazākos zemes gabalos, nosakot robežas pa esošo ēku kapitālajām sienām starp divām ēkas sekcijām var tikai palielināt varbūtību, ka katrai no mazajām teritorijām ar 10-15 īpašniekiem ir lielāka iespēja vienoties par savas dzīves telpas likteni, kā visai mājai kopumā. Detālplānojuma risinājumi ir plaši publiski apspriežami, iedzīvotājus ir jāpārliecina par ieguvumiem, ir jāpanāk iedzīvotāju vairākuma atbalsts kaut nelielām, bet tomēr pārmaiņām.
- Pakāpeniski jāizbūvē jauns ielu tīkls ar atbilstošu šķērsprofilu un zaļumu joslām. Tādējādi vismaz gājēji tiks nodalīti no automašīnām, bet galvenais, būs iespējams normāli piebraukt pie katras mājas gan iedzīvotāju transportam, gan komunālo dienestu transportam, gan arī ātrās palīdzības gan avārijas dienestu transportam. Mazs piemērs – pats personīgi esmu braucis pa zālāju apkārt ātrās palīdzības mašīnai, kas spiestā kārtā bija nobloķējusi tā saucamo ielu pie Klaipēdas ielas 110-tā nama. Un kas notiktu, ja tieši tajā pašā laikā blakus sekcijā būtu jānokļūst, piemēram, glābšanas dienesta vairākām mašīnām? Un, ja vairāki apzinīgi autovadītāji nevis brauktu pa zālāju, bet apzinīgi gaidītu abās pusēs ātrajai palīdzībai? Pilnīgs haoss…
- Jāīsteno pozitīvā piemēra stratēģija – vismaz viena neliela teritorijas daļa ar pašvaldības atbalstu ir jārealizē dzīvē. Jāatrod vispiemērotākā vieta, kur ir vissaprotošākā iedzīvotāju attieksme, kur var sadalīt kādu no esošajiem īpašumiem, kur var izbūvēt jauna ielu tīkla posmu un vēlams arī uzcelt pāris jaunas dzīvokļu mājas neapsaimniekotajās tukšajās vietās, kas atbilst jaunajai koncepcijai.
To, ka esošajās teritorijās ir vieta gan jaunam ielu tīklam, gan vēl gana daudz jaunām mājām esmu centies parādīt skicē Dienvidrietumu dzīvojamai teritorijai. Tā ir manas bērnības dzīvojamā telpa, tur joprojām dzīvo mani vecāki un šo vietu es vislabāk sajūtu. Manis aprakstītais scenārijs nav par iedomu pilsētu Liepāju, kas nākotnē būs divreiz lielāka iedzīvotāju skaita ziņā. Nē, tas ir piedāvājums humanizēt šīs nedraudzīgās teritorijas, izvietojot to pašu vai pat nedaudz mazāku iedzīvotāju skaitu sociāli draudzīgā dzīvojamā vidē. Un, kā redzams no manas skices, nekas no esošā nav jānojauc, lai iesāktu jaunas vides koncepcijas īstenošanu.
Faktiski jau es droši zinu, ka, ja šis raksts nonāks kādā no Liepājas portāliem, tad būs ļoti daudz spējīgu un gudru komentētāju, kas vienmēr visu zina labāk un nekautrējas to paust arī rupjā un augstprātīgā tonī, taču mums katram šī pilsēta ir mīļa un mums katram ir tiesības savu viedokli paust un pamatot. Tāpēc es, saprotot, ka aktīvākie komentētāji ir skarbie noliedzēji, tomēr īpaši aicinu konstruktīvu viedokļu atbalstītājus izteikties, lai arī es pats varu sajust, ko citi domā par manu priekšlikumu. Laika gaitā es varu savu viedokli tādējādi precizēt un varbūt arī paust atkārtoti. Nekas jau nemainīsies, ja neviens par to neiestāsies. Es savu viedokli esmu mēģinājis pamatot gan ar vārdiem, gan ar nelielām ilustrācijām no– gan no Liepājas, gan arī no Liverpūles, kur nesen vienu nedēļu paviesojos pie savas meitas, kas strādā tieši šādu īpašumu apsaimniekošanas jomā un paskatījos, kā cilvēki dzīvo un uzvedas vidē, kas ir visai līdzīga mūsu vēsturiskajai dzīves telpai. Tur redzēju, kāda tā varētu būt, ja visus šos gadus būtu attīstījusies bez svešas ideoloģijas invāzijas mūsu zemē. Komentāri ir pie attēliem.
Gundars Vīksna,
Arhitekts
Komentāri