Šorīt jau atkārtoti pamanīju ziņu pēdējo jaunumu listē, ka Liepājas dome un komunālā pārvalde mēģinās pierunāt iedzīvotājus nenovietot auto transportu pie savām mājām. Runa ir par pagājušā gadsimta otrās puses dzīvojamiem rajoniem. Sīkāk par to informācija lasāma šeit http://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/aicinas-iedzivotajus-apdomaties-un-atbrivot-celu-operativajam-transportam-154996 . Ir grūti saprast, kam vēl ir jānotiek, lai pašvaldība beidzot atzītu, ka visa šī okupācijas laiku apbūve ir detalizēti jāizpēta gan vietējā, gan visas pilsētas apbūves kopējā kontekstā un ka ir tomēr jāizstrādā kāds attīstības scenārijs, kāda Liepāja izskatīsies pēc pārdesmit gadiem. Šodienas aktualitāte jau nav tā, ka iedzīvotāji ir novietojuši savas mašīnas uz šaurajām iekškvartāla brauktuvēm un tādēļ operatīvais transports nereti netiek klāt pie konkrētas ēkas vai durvīm. Tā jau ir cīņa ar sekām, izliekoties, ka cēloņu nav, vai arī mēs tos negribam atzīt. Jautājums taču ir, kur tad lai cilvēks to savu auto liek? Vai tā pilsētbūvnieciskā struktūra, ko mums ir atstājusi iepriekšējā valsts sistēma vispār ir dzīvotspējīga? Un, ja esam gatavi atzīt, ka ne visai, tad kāds ir plāns?…
Ir daži fakti, kas ir acīmredzami un kas steidzīgi būtu jāatzīst un par tiem jārunā visos iespējamos līmeņos. Pirmais ir tas, ka Liepājas iedzīvotāju skaits visai strauji samazinās jau pēdējās divas desmitgades un šobrīd pilsētā dzīvo tikai nedaudz vairāk par pusi no tā iedzīvotāju skaita, kam šāda pilsētas teritorija ir plānota. Otrais, visvairāk redzamais fakts ir tas, ka pilsētas vēsturiskajā daļā stāv tukšas mājas, tādu ir daudz, kļūst aizvien vairāk un aizvien vairāk tās tiek nojauktas vai sabrūk pašas. Un trešais fakts ir ļoti jūtīgs, daudzi to gribēs apstrīdēt, bet tomēr – vai ir līdz galam pārdomāta naudas ieguldīšana pilsētas infrastruktūrā un ēku energoefektivitātes paaugstināšanas projektos.
Rezumējot visu iepriekš teikto, es uzdrošinos zīmēt sekojošu ainu. Liepājas pašvaldība iegulda naudu garās ielās, kas savieno zemas kvalitātes dzīvojamo ēku rajonus, kuros arī tiek ieguldīta nauda, lai pagarinātu šo slikto ēku mūžu, pa vidu veidojas tukšums, kurā nekas nenotiek un pa garajām ielām kursē transports, sadedzinot daudz dārgas degvielas, lai pārvadātu cilvēkus un kravas cauri tukšumam no viena rajona uz otru. Un tieši šis pats attālums jāpārvar ir arī pilsētas komunālai saimniecībai gan ar cauruļu un kabeļu izbūvi, gan vēlāk jānodarbojas ar to uzturēšanu un ielu segumu lāpīšanu.
Ko es ar to visu gribu pateikt? Ja pilsētu varētu tā vienkārši saspiest atpakaļ pirms okupācijas laika robežās, mēs spētu to efektīvāk apsaimniekot, tērētu mazāk naudas komunālai saimniecībai, transportam. Taču pats svarīgākais ir fakts, ka tā apbūve un pilsētas vide, ko šobrīd strauji zaudējam, ir būtiski draudzīgāka sabiedrībai, tai ir kvalitatīvāka arhitektūra un tā ir mūsu vēsture. Tauta bez vēstures ir tauta bez nākotnes. Ne es to izdomāju un ne man to tagad pierādīt, tas ir vispārzināms fakts. Un Liepāja strauji pārtop par pilsētu, kurai būs atlikusi vien tās vēstures vizualizācija apbūvē, kuru mēs labprāt nebūtu pieredzējuši. Jau tā Liepāja, ko es šobrīd redzu, ļoti būtiski atšķiras no tās, ko es kā bērns atceros. Ko tad lai mani bērni stāsta saviem bērniem? Vai to, ka viņi nāk no rēgu pilsētas?
Es domāju, ir pēdējais laiks izstrādāt stratēģiju, meklēt tam finansējumu, un iedibināt procesu, kas nevardarbīgi aicina, ieinteresē cilvēkus atstāt savus nevērtīgos dzīvokļus sociāli nedraudzīgajās mājās, pārcelties tuvāk pilsētas centram, atjaunot vēl atlikušās vēsturiskās ēkas, aizbūvēt tukšās vietas un veidot mūsdienu izpratnei atbilstošu vidi, kur ir vieta arī personiskajam transportam savā pagalmā, nevis uz ielas. Labāk taču, lai tukši paliek sabiedrībai nedraudzīgie nami pilsētas nomalēs un lai cilvēki atgriežas tuvāk visām tām lietām, kas šobrīd nīkuļo vai stāv pamestas. Kāda gan ir cerība mazā krodziņa īpašniekam, ka kāds atnāks vakariņās, ja cilvēki dzīvo četrus, piecus kilometrus attāli no šī krodziņa. Ja līdzās esošās ēkas būtu apdzīvotas, esmu pārliecināts – arī pie visas nabadzības krodziņš būtu aizpildīts. Cilvēks tomēr ir sociāla būtne, bet ko gan lai viņš dara tajā vidē, kurā ir spiests dzīvot? Kāda ir cerība, ka jaunieši atkal piepildīs tukšo Rokkafejnīcu, ja tuvumā esošajās mājās neviens nedzīvo? Un ne Rožu laukumā, ne Zivju un Tirgoņu ielās pēc astoņiem vakarā vairs nav cilvēku. Tukša ir arī jaunā ostmalas promenāde un citas pilsētas centra vietas…
Kāds ir plāns?!
Komentāri