Ainava un tās arhitektūra

Plašā izpratnē ainava ir ārtelpa ap mums, visas dabas un cilvēka veidotās lietas ap mums - zeme, koki, apgaismojums, arī laika apstākļi un cilvēka radītie labiekārtojuma elementi. Ainava var būt pilnīgi dabiska jeb dabas veidota līdz pilnīgi cilvēku pārveidotai videi, piemēram, pilsētu vide. Par dabas veidotu ainavu varam runāt visai reti, varbūt tikai cilvēku neapsaimniekotā mežā vai pļavā, vai jūras krastā. Taču jebkura cita, kaut vai lauku vide gan apdzīvotās vietas un lauku sētas, gan lauksaimniecībā izmantotās platības jau ir tapusi ar cilvēku līdzdalību, nemaz jau  nerunājot par parkiem, vai par pilsētvidi. Cilvēku mērķtiecīgi pārveidotu vidi mēs apzīmējam ar jēdzienu ainavu arhitektūra, ainavas dizains un tamlīdzīgi. Savukārt ainavas dizaina risinājumus nosacīti varam iedalīt divās lielās daļās. Pirmā daļā es ierindotu tādu ainavu, kuru veidojot, arhitekts daudz ietekmējas no dabas un dabas formām, visi ainavas elementi ir pieskaņoti tām. Šādos projektos, piemēram celiņi būs vijīgas, plūstošas formas, koku stādījumi būs izvietoti lielākās un mazākās grupās, domājot par tuvplāna un fona kompozīciju, ūdenskrātuves būs dabiskai formai tuvas bez asiem stūriem un vertikālām krastu izbūvēm. Citiem vārdiem sakot, cilvēku veidota un sakārtota vide, kuras elementi ir veidoti tā, kā pati daba tos it kā varētu būt veidojusi, tikai ar, es teiktu, paaugstinātu komforta līmeni.

Nav jāpierāda fakts, ka  cilvēks vislabāk atpūšas dabas vidē, tādēļ ir gluži saprotami, ka kopš cilvēki ir sākuši veidot parkus, tie pārsvarā ir veidoti pēc šī principa ar vienu mērķi - ienest dabas  vidi pilsētās un lauku apdzīvotās vietās, tuvāk savai dzīves vietai, pēc  iespējas līdzināties dabiskai videi, bet pārvietoties pa līdzenu celiņu, nevis nelīdzenu pļavu un apsēsties uz ērta soliņa, nevis nokrituša koka stumbra.

Taču lielā daļā pilsētvides fiziski nav tik daudz vietas, lai pie katras ēkas izveidotu parku. Tādēļ lielākā daļa no visiem ainavu projektiem, ko arhitekti izstrādā tomēr pieder pie iepriekš minētās otrās grupas. Šo otro grupu es raksturotu kā ainavu, kur dabas elementi tiek tikai izmantoti, taču tie ir ievietoti vairāk ģeometriskas formas vidē.

Te noteicošā loma ainavas veidošanā ir labiekārtojuma elementiem - dažāda veida segumiem, mazajām arhitektūras formām, piemēram, soliņiem, paviljoniem, informatīvajām norādēm, kāpnēm, kāpņu margām, dažāda veida vides dizaina elementiem u.t.t. Domāju, ka pieminot vārdus ainavu arhitektūra, vairums cilvēku iedomāsies par pirmo grupu, parkiem, meža parkiem u.tml., taču skaita ziņā pilnīgi droši dominē otrās grupas projekti. Faktiski taču nav gandrīz neviena tāda būvprojekta, kura sastāvā nebūtu teritorijas labiekārtojuma sadaļas. Un arī tā ir ainava un ainavu arhitektūra, kaut arī ar dabas vidi šādai ainavai kopīgs vien tas, ka arī te aug koki un zāle. Taču parasti zaļie stādījumi te ir īpaši piemeklēti tā, lai tie būtu piemēroti augšanai šādā vidē un lai tie būtu arī interesanti to vainaga formas, krāsas, izmēru un daudzu citu apsvērumu dēļ. Bieži šādi koki, krūmi, puķes un zāle dabiskā vidē nemaz nav sastopami. Tas, ko nodrošina ainavu arhitekts, ir visu šo plašo iespēju pārzināšana, izvēlēto vidi veidojošo elementu, tai skaitā arī stādījumu  izvēle un atbildība par to piemērotību konkrētai vietai. Pilsētvidē dominējošā loma ir ēkai, tās arhitektūrai un ainava ap ēku tikai to papildina un risina teritorijas optimālas funkcionēšanas nosacījumus. Labs ainavu arhitekts strādā tandēmā ar ēkas arhitektu un cenšas ''runāt vienā valodā'' ar to.

Harmonisks ir tas ainavas risinājums, kur ir jaušama dizaina principu un formu saskaņa ar ēku, ar kopējo projekta koncepciju. Tas ir līdzīgi kā ar ēkas interjeru - ja nav saderības ar ēkas dizaina principiem, zaudē visi - gan ainavu arhitekts, gan interjera dizainers, gan objekts kopumā - tātad objekta īpašnieks un, protams, arī sabiedrība.

Rita Davidaite,
Ainavu arhitekte

Gundars Vīksna,
Arhitekts