Daudzstāvu dzīvojamie rajoni veido ap 50% no pilsētas dzīvojamā fonda, tas ļauj pieņemt, ka apmēram puse pilsētas iedzīvotāju dzīvo kādā no Liepājas mikrorajoniem – Dienvidrietumos, Zaļā birzē, Laumas dzīvojamā rajonā, Ezerkrastā, Tosmarē vai Karostā. Ja Rožu laukumu mēs mēdzam saukt par pilsētas sirdi, tad šie tautā sauktie ‘guļamrajoni’ ir ne mazāk būtiski pilsētas ‘organisma dzīvības centri’, jo patiesā dzīvība jau pulsē tajos. Savas mājas apkārtne ir katra bērna pirmais iespaids par savu pilsētu, un arī katra pieaugušā piesaistes punkts savai pilsētai. No turienes mēs nākam un tur atgriežamies pēc savām dienas gaitām.
Bet, .. ne velti es minēju vārdu ‘guļamrajons’, tas, tomēr, skan ne īpaši labi. Kādēļ šāds dzīvojamo māju apzīmējums, vai tad tur tikai izguļas? Katrs dzīvoklis ir kā čaula, kurā mēs ieraujamies, lai pasargātos no apkārtējās vides, vēl pieliekam biezus aizkarus, lai kāds nevarētu ielūkoties mūsu teritorijā – jo mēs jau nepazīstam tos tur, tajā pretējā mājā. Tas varētu būt tādēļ, ka daudzstāvu dzīvojamo rajonu ainava un atmosfēra tajos neveicina sociālo kontaktu veidošanos. Ja cilvēki neiet ārā no saviem dzīvokļiem, nesatiek viens otru un nerunājas, tad viņi arī nav pazīstami savā starpā un neveidojas sadarbība, atvērtas un pozitīvas attiecības.
Šeit atceros kādu gadījumu. Mēs bijām grupa ainavu arhitektu, kas pētīja Spānijas pilsētas Barselonas publiskās āra telpas iekārtojumu. Šajā sakarā arī staigājām pa ārkārtīgi kvalitatīvi iekārtotajiem daudzstāvu dzīvojamiem rajoniem – biju pārsteigta, ka vairāki vietējie cilvēki nāca klāt un prasīja, ko mēs tur meklējam un kādēļ staigājam pa viņu rajonu. Tas man lika aizdomāties, ka šie cilvēki par savu teritoriju uzskata visu savu mikrorajonu un jūtas atbildīgi un ieinteresēti par visu, kas tur notiek, un ievēro ienākušus svešiniekus. Šādu piederības izjūtas veidošanos veicina augsts labiekārtojuma līmenis. Ja dažādu vecuma grupu cilvēkiem ir patīkami un interesanti uzturēties mājas pagalmā, ja pagalms ir drošs un sakopts, tad arī iedzīvotāji tur satiek viens otru, atpūšas un veidojas savstarpējās attiecības, kopīga rūpe par savu māju un tās apkārtni.
|
Sociālos kontaktus veicinoša atpūtas solu grupa mikrorajonā (Barselona, Spānija).
|
Barselonai raksturīgs skats - vecāka gadagājuma ļaudis pulcējas bariņos mājas pagalmā un kopīgi pavada savu laiku.
|
Liepājas situācijā priecē, ka daudzās mājās iedzīvotāji ir izveidojuši savas biedrības un paši vada savas ēkas apsaimniekošanas procesu. Tas ir pozitīvs solis, kas attālina mūs no bezpersoniskas attieksmes pret savu daudzdzīvokļu māju kopumā, pret tās kāpņu telpu, apkures sistēmu, jumtu un arī apkārtni. Daudzdzīvokļu māju rajonos parādās nosiltinātas un līdz ar to arī pārkrāsotas ēkas, kas būtiski uzlabo kopīgo ainavu. Rajoni paliek pievilcīgāki. Ārkārtīgi daudz spēka un līdzekļu vēl prasīs mikrorajonu labiekārtošana, un šeit jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem. Kā pirmais ir katastrofālais zemes īpašumu jautājums. Pēc savas būtības mūsu mikrorajoni pārsvarā ir veidoti tā, ka tajos starp vairākām ēkām veidojas viens kopējs pagalms. Māju iekšpagalms ir ideāli piemērots, lai to iekārtotu apkārtējo ēku iedzīvotāju kopīgai lietošanai. Bet Liepājā zemes robežas ir iezīmētas ignorējot šo faktu. Zinu vienīgi Karostā, tādus pagalmus, kur zeme sadalīta tā, ka katrai apkārtējai mājai pieder proporcionāla daļa no iekšpagalma. Līdz ar to vairāku māju iedzīvotāji vienojoties, var iekārtot sev kopīgu ārtelpu, kur atpūsties, satikties, lasīt grāmatas, audzēt puķes, žāvēt veļu vai rotaļāties ar bērniem. Diemžēl ļoti bieži nācies redzēt mikrorajonu zemes robežu plānus, kur pagalmi ir izdalīti, kā atsevišķs zemes īpašums, daudzdzīvokļu mājām atstājot vien niecīgu zemes josliņu pie durvīm.
Otrs šķērslis ir tas, ka jau sākotnēji izbūvējot daudzstāvu dzīvojamos rajonus, pārsvarā netika atbilstoši labiekārtotas lielās brīvās platības ap ēkām. Vai arī tās stihiski ir piestādītas ar dažādiem kokiem un krūmiem (daudz arī izmantotas dažādu sugu apses, kas sagādā problēmas ar “pūkām”). Tagad izbūvēt pagalmu ir ļoti grūti, jo gandrīz katrā mājā atradīsies iedzīvotāji, kuri nevēlēsies, ka pagalms tiktu pārveidots. Tas nozīmē, ka nevarēs nozāģēt nevienu traucējošu koku, vai nobruģēt atpūtas laukumiņu nesastopoties ar kāda kaimiņa pretestību.
Minētie šķēršļi ir pārvarami un pierādījums tam ir atsevišķu daudzdzīvokļu māju pagalmi, kas sāk atdzīvoties. Cilvēki uzņemas atbildību un sāk labiekārtot savu māju pagalmus. Par labajiem piemēriem parunāšu turpmākajos rakstos, bet šeit jāatzīmē, ka svarīgi mikrorajonu ainavas iekārtošanu uzsākt pareizi. Pareizi būtu vispirms mēģināt apzināt visu ieinteresēto iedzīvotāju vēlmes un uz to pamata izstrādāt labiekārtojuma programmu- ko mēs vēlamies savā pagalmā redzēt, kādas zonas un labiekārtojuma elementi ir vajadzīgi. Izstrādājot labiekārtojuma programmu jāapsver arī turpmākais pagalma apsaimniekošanas modelis – cik daudz laika vai līdzekļu iedzīvotāji ir gatavi atvēlēt pagalma uzturēšanai un kopšanai. Kā zināms katrs labiekārtojuma elements, vai tās būtu šūpoles vai puķu dobe, vai pat soliņš prasa uzturēšanu un kopšanu. Bez atbilstošas uzturēšanas no jauna ierīkots labiekārtojums dažu gadu laikā var zaudēt savu kvalitāti un rezultāts var izrādīties vēl sliktāks, nekā tas bijis pirms labiekārtošanas. Kad vēlmes un iespējas ir noskaidrotas, tad ieteicams izstrādāt teritorijas labiekārtojuma projektu, kas būs pamats turpmākajam pagalma izbūves un ainavas uzlabošanas procesam.
Zane Viņķele
Ainavu arhitekte
Komentāri