VIDES KVALITĀTE LIEPĀJAS KLUSAJĀS IELIŅĀS

Kopš ilgāka laika, dodoties pastaigās pa Liepājas savrupmāju kvartāliem, esmu novērojis visai pozitīvu tendenci – proporcionāli liels skaits ēku ir nesenā pagātnē renovētas, rekonstruētas vai uzceltas no jauna. Tas liecina, ka cilvēkiem Liepājā rūp viņu dzīves kvalitāte, ir sācies process, kā rezultātā liela daļa pilsētas kluso ieliņu tuvāko gadu laikā būtiski mainīsies. Kā pozitīvu apstākli šajā procesā nevar nepamanīt arī pašvaldības investīcijas ne tikai lielo, bet arī mazo ieliņu remontā. Taču process nav vērtējams viennozīmīgi – rodas pamatotas bažas par vides kvalitātes pazemināšanos gan zemas arhitektūras kvalitātes dēļ, gan amatnieciskas vulgaritātes dēļ būves detaļu, svarīgu mezglu izpildījumā. Faktiski šī raksta mērķis, cerot, ka to kāds arī pamanīs un izlasīs, ir rosināt pārdomas, diskusiju, arī izpratni par lietām, ko pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs zināja nevis arhitekts, bet katrs amatnieks, katrs būvuzņēmējs.

Par vides (ielas telpas) kvalitāti. Laikam ritot, esmu nonācis pie atziņas, ka nekas nav labāks par vienkāršām, nepārspīlētām lietām. Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mija ar striktiem apbūves noteikumiem un paraugfasāžu albūmu, turklāt bieži pat bez diplomēta arhitekta līdzdalības, faktiski ir radījusi daudz harmoniskāku pilsētas vidi, kā esam sākuši to radīt un mainīt šodien. Sava daļa atbildības par notikušo un notiekošo jāuzņemas arī man un maniem kolēģiem arhitektiem, taču ļoti svarīga ir arī pasūtītāja prasību kvalitāte, sapratne, varbūt pat izglītošanās pirms projekta izstrādes sākuma. Ne jau bez pasūtītāja piekrišanas ir ticis saskaņots un realizēts projekts, kura rezultātā uzceltā ēka nevar lepoties ar atbildīgu un harmonisku attieksmi pret vidi (ielas telpu), faktiski ēkas īpašnieks ar savu būvi ir aizskāris mūsu visu tiesības uz tīru, harmonisku un mierīgu publisko telpu. Mēs esam dzirdējuši par vides piesārņojuma problēmām, ar to saprotot notekūdeņus, gaisa piesārņojumu, visparastākos sadzīves mēslus. Retāk esam dzirdējuši par gaismas piesārņojumu, kas raksturīgs lielām pilsētām un dezorientē putnus, bet diez vai kāds ir pievērsis uzmanību vides vizuālajam piesārņojumam. Es ticu, ka arī tāds laiks reiz pienāks, kad sāksim aizstāvēt savas tiesības arī uz vides vizuālo kvalitāti . Klāt pieliktajās bildēs esmu centies ar grafiskiem paņēmieniem parādīt ēku daļas. Ja mēs kopīgi (īpašnieks – arhitekts – būvvalde) ievērotu spēles noteikumus, tad pat mazāk veiksmīga ēkas fasāde ar ielas telpu – tā galu galā ir katra projekta arhitekta profesionālā atbildība.

Par arhitektūras kvalitāti. Lai arī uzskatu, ka arhitektūras kvalitāte ir katra arhitekta atbildība, tomēr tieši arhitektūras forma un detaļas bieži ir tās, kas uzrāda reālo kvalitātes standartu. Pievienotie attēli izvēlēti, lai rosinātu pievērst uzmanību, manuprāt, labākajiem un sliktākajiem piemēriem pēdējā laika realizēto objektu sarakstā. Neesmu centies noskaidrot ēku projektu autorus un īpašnieku vārdus, arī konkrētas adreses apzināti klāt neesmu rakstījis, jo ne jau mērķis ir kādu konkrēti slavēt vai pelt. Vēlos vienkārši pievērst uzmanību lietām, kas ir svarīgas, turklāt tās papildus neko nemaksā. Jau pieminētajā 19./20. gadsimta mijā fasāžu detaļas tika izgatavotas saskaņā ar standartizētiem detaļu paraugiem, kā rezultātā tika izslēgtas lielas muļķības vai vienkārši naivas lietas. Šodienas situācijā, kad par visu atbildība jāuzņemas licenzētam arhitektam nav izslēgta ne arhitekta nepietiekoša kvalifikācija, ne īpašnieka patvaļa. Pats esmu piedzīvojis situācijas, kad īpašnieks patvaļīgi izmaina projekta risinājumu būvniecības gaitā (zīmīgi, ka celtnieks parasti to pats nedara), kā rezultātā rodas naivas lietas, jeb… vides vizuālais piesārņojums. Kā jau minēju, raksta mērķis nav kādu konkrēti saukt vārdā, tādēļ pievienotie attēli uzskatāmi tikai par situācijas ilustrāciju diskusijas rosināšanai.

Taču ne visos gadījumos attieksme pret vēstures mantojumu ir tik jūtīga un korekta. Īpaši sāpīgi ir, kad pāri tiek nodarīts ēkām, kas savulaik izskatījušās nevainojami, bet pēc remonta tās izskatās tikaiatjaunotas, taču to vērtība ir samazinājusies vai zudusi. Un te ir runa gan par zudušām detaļām, gan par tīri nesaprotamām lietām – piemēram jaunais dēļu apšuvums atšķiras no vecā ar dēļu platumu. It kā sīkums, bet 5-6cm plati dēļi pilnībā spēj sagraut ēkas fasādes raksturu.

Vides kvalitāte ir mūsu kopējas rūpes, te nevar vainot tikai nezinošus pasūtītājus, sliktus arhitektus vai tikai būvvaldi un būvinspekciju, kas . Tā ir kopēja tautas inteliģences lieta. Tikai zināšanas veicina izpratni un tikai izpratne veicina pozitīvu sadarbību visu iepriekš minēto procesa dalībnieku starpā.

Nav tās lietas tik sarežģītas. Tā tikai liekas, ka prasības ir pārspīlētas un traucējošas, tā tikai liekas, ka savā īpašumā man viss ir atļauts. Mūsu īpašums ir publiskās telpas daļa un tas tikai uzskatāmi rāda, ko mēs domājam par sabiedrību, par saviem līdzcilvēkiem… Nedarīsim sliktu savai pilsētai, lai ir ko bērniem atstāt.

Gundars Vīksna,

arhitekts